Kā Bērnu slimnīcā palīdz brīvprātīgie?

Šodien, Starptautiskajā brīvprātīgo dienā vēlamies iepazīstināt jūs ar Agiju Vēveri, kura kopš novembra pievienojusies mūsu Klientu vadības daļas komandai, kļūstot par klientu apkalpošanas speciālisti. Taču daudzi jau iepriekš viņu sastapuši, jo vairāk nekā gadu Agija aktīvi darbojās kā Bērnu slimnīcas brīvprātīgā. Tomēr ne visi zina, ka Agijas saikne ar Bērnu slimnīcu aizsākusies jau teju pirms 20 gadiem.

Daudzi tevi iepazina kā brīvprātīgo, bet ar Bērnu slimnīcu tevi saista daudz senāka vēsture.

 

Jā! Kā brīvprātīgā sāku darboties pagājušā gada vasarā, taču Bērnu slimnīcā klātesoša  esmu bijusi jau ļoti sen.  Manai meitai bija onkoloģiska saslimšana. Ārstēšana sākās 2005. gadā un uzturēšanās slimnīcā sanāca diezgan ilga. Šeit bijām kādu pusotru gadu, pēc tam vēl kādu pusgadu pavadījām ārstējoties Vācijā. Aizbraucot uz turieni, saredzēju diezgan daudz atšķirību.

 

Atgriežoties šeit, stāstīju mammām un darbiniekiem par to, ko esmu redzējusi citur, ko arī mums vajadzētu, piemēram, par drosmes kastēm, vecāku māju, jumta terasēm, kā vispār notiek lietas – ārstniecības nianses, u.tml. Nezinu, vai manis stāstītais to ietekmējis, bet tagad daudz kas no tā ir arī pie mums. Slimnīca aug un attīstās.

 

Gadiem ejot, vēlme līdzdarboties nemazinājās, bet iespēja to darīt bija maza. Nācu uz  onkoloģijas nodaļu, jo pacientu emocijas un vajadzības pārzinu perfekti. Tur, sadarbībā ar Bērnu slimnīcas fondu, rīkojām tējas vakarus mazajiem onkoloģijas pacientiem un viņu vecākiem. Arī tā bija noskatīta pieredze. Zināju, cik ļoti tas vajadzīgs!

 

Tāpat arī agrāk braucu uz talkām, kas notika šeit Bērnu slimnīcā. Pirms kāda laika pāršķirstīju vecos epastus – esmu aktīvi daudz kur iesaistījusies, bet toreiz bija citas prioritātes. Visam savs laiks.

 

Šķiet motivācija iesaistīties tev bijusi vienmēr.  Bet pastāsti, kā tieši pievienojies Pacientu pieredzes organizētajai brīvprātīgo kustībai?

 

Citreiz domāju, ka varbūt pati sev emocionāli esmu centusies palīdzēt caur to, ka varu kādu atbalstīt. Par to, ka var oficiāli kļūt par brīvprātīgo uzzināju internetā, un pieteicos, jo domāju, ka   tā man būtu plašākas iespējas līdzdarboties. Sākumā, varbūt, pat īsti neapjauzdama, kas tieši būs manos pienākumos.

 

Primārie darbi brīvprātīgajiem bija neatliekamajā palīdzībā – rūpēties par bērnu labsajūtu, lai gaidot, tas kreņķis par nokļūšanu slimnīcā nav tik liels. Man tas viss sanāca un patika, bet tas savā ziņā atsauca atmiņā manu pieredzi, atrodoties ar bērnu slimnīcā, un sapratu, ka tiešais kontakts ar bērniem droši vien nebūs domāts man. Spēki tajā jomā ir izsmelti, taču zināju, ka varu darīt arī kaut ko citu, un to arī pastāstīju Zanei Kemlerei, kura organizē brīvprātīgo darbu.  Tad nācu palīdzēt organizēt citus pasākumus. Septembrī mūs brīvprātīgos uzrunāja palīdzēt, sakarā ar  Ambulatorās veselības centra atvēršanu, un es pieteicos.

 

Tu patiešām ļoti daudz palīdzēji gan pacientiem orientēties ārā, gan AVC reģistratūrā.

 

Laiks un notikumi sakrita, ka varu atkal sākt strādāt, jo līdz šim manas iespējas bija stipri ierobežotas. Oktobra beigās sapratu, ka ar lielu aizrautību kā brīvprātīgais visu mēnesi esmu pavadījusi BKUS vairāk kā mājās. Tā tās lietas dabīgi notika, viss likās pašsaprotami un nebija nekā sarežģīta. Tā es aizdarbojos līdz tam, ka nāca piedāvājums kļūt par darbinieku. Protams, darbam Klientu vadības daļā ir jāapgūst daudz jauna, navigācijas spējas vien nepalīdzēs.

 

Kā pie tevis nonāca piedāvājums darbam?

 

Sākumā kolēģes, garām ejot, mēdza pajokot, ka esmu te katru dienu, varbūt jākļūst par darbinieku. Drīz vien Klātienes klientu apkalpošanas centra vadītāja Maija Netenberga  sazinājās ar mani un uzaicināja uz pārrunām.

 

Vai kas tāds, kas tevi pārsteidz, kļūstot no brīvprātīgā par darbinieki?

 

Lielākais pārsteigums man savā ziņā ir pašai par sevi, jo ļoti sen neesmu strādājusi algotu darbu. Pirms tam man dzīvē viss bija diezgan vienkārši un skaidri – ilglaicīgs dzīvības un nāves jautājums, pārējais šķita mazsvarīgs.

 

Manos tiešajos pienākumos nekas nav dzīvības un nāves jautājums, un tas kas man agrāk būtu licies mazsvarīgs, tagad ir kļuvis svarīgāks. Tāpēc pašai ir izaicinājums strādāt ar pilnu atdevi, darot lietas, kurām agrāk nebūtu pievērsusi uzmanību! Un noteikti negribu pievilt meitenes ar kurām strādāju. Vēlos iemācīties darīt darbu, lai viņām ar mani arī ir forši un viegli.

 

Kādām īpašībām ir jāpiemīt, lai kļūtu par brīvprātīgo?

 

Droši vien empātijai. Jābūt vēlmei kaut ko darīt sabiedrības labā. Un kam vēl vairāk ja ne mūsu mazajiem pacientiem.

 

Vai ir kādas grūtība, ar kurām var nākties saskarties brīvprātīgajiem?

 

Man pašai gan nav gadījies pieredzēt kaut ko īpašu. Varbūt, ka cilvēks var nebūt gatavs ieraudzīt, to, ko parasti citi, neredz. Bet tagad jau viss ir tik labi izplānots, ka smagākus pacientus ieved caur citām durvīm, lai nav lieki pārdzīvojumi tiem, kas tajā brīdī atrodas neatliekamajā palīdzībā. Galvenā, manuprāt,  ir vēlēšanās darboties!

 

Kā tava brīvprātīgā pieredze un noteikti pieredze būšanai par ilgstoša pacienta mammu palīdz tev darbā Bērnu slimnīcā?

 

Man tiešām bijusi 20 gadu sagatavošanās. Un pie pirmās izdevības, viss dabiski notika.

 

 

Paldies par atsaucību visiem, kuri līdz šim ir pieteikušies pavadīt savu laiku slimnīcā kā brīvprātīgie, palīdzot bērniem un viņu vecākiem justies mierīgāk un labāk.

Brīvprātīgie Bērnu slimnīcā visbiežāk sastopami Neatliekamās medicīnas centrā un Ambulatorajā medicīnas centrā, bet piedalās arī pasākumos un itin visur, kur slimnīcas darbiniekiem vajadzīga palīdzīga roka.

Varbūt arī tu vēlies palīdzēt uzlabot mazo pacientu pieredzi slimnīcā, sniedzot papildu informāciju bērniem un vecākiem, parunājoties un parotaļājoties ar tiem, kam ilgāk jāgaida, kamēr tiks mājās? Piesakies: https://bkus.lv/lv/brivpratigais-darbs

Vislielākais paldies Bērnu slimnīcas brīvprātīgajiem par nenogurstošo atbalstu pacientiem, viņu vecākiem un mūsu kolēģiem!