Valts Ābols: Kas aizstāvēs bērnu intereses, kamēr viņiem nav balsstiesību?

"Veselības aprūpē un arī citās nozarēs neesmu bieži redzējis, ka pasaules vadošo institūciju vadītāji tik dabiski un tik atklāti strādātu kopā – nevis kā konkurenti, bet kā kolēģi ar kopīgu misiju."

 

Man tas joprojām šķiet īpašs fenomens.

Pavisam nesen no CHIEF kopienas saņēmu kolēģu pārdomu materiālu par bērnu slimnīcu būtību un lomu. To sagatavojuši Madeline Bell no Children’s Hospital of Philadelphia, Ron Cohn no SickKids Toronto, Paul King no Stanford Medicine Children’s Health, Mat Shaw, iepriekšējais Great Ormond Street Hospital vadītājs, un Mark Wietecha, ilggadējs Children’s Hospital Association (ASV) vadītājs. Tas nav akadēmisks raksts vai formāla deklarācija, bet pieredzējušu bērnu slimnīcu vadītāju kopīgs skatījums, kas paredzēts kā pamats stratēģiskām diskusijām ar slimnīcu vadībām, padomēm, profesionāļiem, ziedotājiem un politikas veidotājiem.

Viena no šī materiāla centrālajām atziņām ir šķietami vienkārša: bērnu slimnīca nav pieaugušo slimnīca, kuras pacienti vienkārši ir jaunāki.

Atšķirība ir daudz dziļāka. Bērnu slimnīca ir citādi organizēta veselības aprūpes sistēma ar savu kompetenci, infrastruktūru, aprūpes kultūru, pētniecību un sabiedrisko atbildību.

Bērna ārstēšanā laika horizonts ir pavisam cits

Bērns ir cilvēks attīstībā. Tādēļ medicīniska lēmuma sekas bērnībā var būt jūtamas daudzus gadu desmitus.

Jaundzimušā aprūpe, savlaicīga onkoloģiskas vai retas slimības diagnostika, attīstības traucējumu atpazīšana, hroniskas slimības kontrole vai laba rehabilitācija ietekmē ne tikai konkrēto ārstēšanas epizodi. Tās var noteikt bērna spēju mācīties, vēlāk – strādāt, būt patstāvīgam un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

"Tāpēc bērnu slimnīcas uzdevums nav tikai izārstēt konkrēto slimību vai atrisināt šodienas veselības problēmu. Tās uzdevums ir mainīt bērna dzīves trajektoriju."

 

Tas būtiski maina arī to, kā vajadzētu domāt par investīcijām bērnu veselībā. Ieguldījuma rezultātu šeit ne vienmēr var saskatīt viena gada budžetā vai dažu gadu politiskajā ciklā. Atdeve bieži parādās pēc desmitiem gadu – veselīgākos pieaugušajos, mazākā hronisko slimību slogā, labākās izglītības iespējās, lielākā produktivitātē un pilnvērtīgākā sabiedrības līdzdalībā.

 

Bērnu slimnīcas loma ir plašāka par ārstēšanu

CHIEF kolēģi bērnu slimnīcas īpašo lomu strukturē trīs savstarpēji saistītās sistēmās – aprūpē, bērnu interešu pārstāvniecībā un līderībā.

Pirmā ir specializēta pediatriskā aprūpe. Tā nozīmē ne tikai ārstus ar pediatrisko kompetenci, bet visu ekosistēmu – bērniem pielāgotu infrastruktūru un tehnoloģijas, specializētu māsu, farmaceitu, terapeitu un citu profesionāļu darbu, bērna attīstībai piemērotu vidi, ģimenes iesaisti, kā arī bērniem specifiskus kvalitātes un drošības standartus. Šai sistēmai neatņemami pieder arī pediatrijas izglītība un pētniecība.

Otrā ir bērnu interešu pārstāvniecība. Bērni paši nevar pilnvērtīgi piedalīties politiskās prioritāšu diskusijās, prasīt naudu vai veidot sev nepieciešamos pakalpojumus. Tādēļ bērnu slimnīcām ir plašāks pienākums – būt bērnu veselības interešu balsij sabiedrībā, politikā un veselības sistēmā.

Trešā ir līderība. Bērnu slimnīca nevar aprobežoties ar atbildību par to, kas notiek tās sienās. Tai jāuzņemas līderība pediatrijas sistēmas attīstībā kopumā – ārstniecības kvalitātē, izglītībā, pētniecībā, profesionāļu sagatavošanā, sadarbībā un veselības politikas veidošanā.

 

Kompetencei nepieciešams pietiekams pacientu apjoms

Šis jautājums ir īpaši būtisks mazām valstīm.

Daudzās sarežģītās pediatrijas jomās pacientu skaits pēc definīcijas ir neliels. Taču ļoti specializētai aprūpei nepieciešama ne tikai aparatūra vai atsevišķs speciālists. Nepieciešama komanda, regulāra pieredze, multidisciplinārs darbs un pietiekams pacientu apjoms, lai kompetenci varētu uzturēt ilgtermiņā.

CHIEF kolēģi īpaši uzsver, ka sarežģītas pediatriskās aprūpes fragmentēšana var radīt zema apjoma programmas, kurās kļūst grūtāk uzturēt gan kvalitāti un drošību, gan komandas un tehnoloģiju ilgtspēju. Tas pats princips ir būtisks arī dzemdību aprūpē – bērna veselības ceļš sākas jau piedzimšanas brīdī, un dzemdībām jānotiek vidē, kur ir pietiekama pieredze, komandas gatavība un iespēja nekavējoties reaģēt uz sarežģījumiem gan mātei, gan jaundzimušajam.

Latvijas kontekstā tas nenozīmē, ka visa bērnu veselības aprūpe jākoncentrē Rīgā. Gluži pretēji – ikdienas palīdzībai jābūt iespējami tuvu bērna dzīvesvietai. Taču sarežģītai aprūpei jānotiek tur, kur ir pietiekama pieredze, pacientu apjoms un multidisciplināra komanda.

 

Latvijai vajadzīga savienota bērnu veselības sistēma

No tā izriet nākamā būtiskā doma. Reģionālās slimnīcas, ģimenes ārsti, pediatri, neatliekamā medicīniskā palīdzība, sociālie dienesti, izglītības sistēma un Bērnu slimnīca nav atsevišķas pasaules un nav savstarpēji konkurējošas institūcijas. Tām jāspēj darboties kā vienotam tīklam ap bērnu un ģimeni.

Tas nozīmē: ikdienas aprūpe iespējami tuvu mājām; sarežģītākā kompetence – tur, kur ir nepieciešamais pacientu apjoms un pieredze; bet zināšanas, standarti un speciālistu atbalsts – pieejams visā valstī.

Šādā modelī Bērnu slimnīcas kā nacionāla kompetences centra uzdevums ir ne tikai ārstēt pacientus, kuriem ir vissarežģītākās veselības problēmas, bet arī palīdzēt visai pediatrijas sistēmai kļūt stiprākai – ar konsultācijām, kopīgiem ārstēšanas standartiem, telemedicīnu, profesionāļu apmācību, pētniecību un ciešu sadarbību ar reģioniem.

Bērnu slimnīca šo lomu Latvijā jau īsteno, attīstot metodisko vadību un mērķtiecīgi veidojot savstarpēji savienotu bērnu veselības tīklu, kurā kompetence nav piesaistīta tikai vienai institūcijai, bet tiek stiprināta un padarīta pieejama visā valstī. Ir svarīgi šo lomu ne tikai ne tikai atbalstīt, bet veicināt tās pieņemšanu, jo tieši no šādas koordinētas pieejas ir atkarīga visas bērnu veselības sistēmas kvalitāte, noturība un spēja attīstīties.

 

Kā mērīt bērnu slimnīcas vērtību

Bērnu slimnīcas panākumus nevajadzētu mērīt tikai pēc tā, cik daudz pacientu nonāk tās telpās. Daudz svarīgāks jautājums ir - vai bērni visā valstī kļūst veselāki un saņem drošāku, savlaicīgāku un kvalitatīvāku aprūpi?

Mūsdienīga bērnu slimnīca vienlaikus ir ārstniecības, pētniecības, izglītības un inovāciju centrs. Tā attīsta jaunas diagnostikas un ārstēšanas metodes, apmāca nākamās mediķu paaudzes, veido kvalitātes standartus un palīdz izplatīt kompetenci ārpus savām sienām.

Daļa šīs vērtības nekad nebūs pilnībā redzama pacientu skaitā, gultu noslodzē vai vienas ārstēšanas epizodes izmaksās. Tā izpaužas saglabātos dzīves gados, labākās attīstības iespējās, agrāk atklātās slimībās, novērstās komplikācijās un veselīgākā sabiedrībā pēc desmitiem gadu.

Taču bērnu slimnīcas īpašā loma nebeidzas arī šeit. Tai ir vēl viens uzdevums – palīdzēt nodrošināt, lai bērnu intereses nepazustu starp daudzajām citām sabiedrības un politikas prioritātēm.

 

Bērni paši savu prioritāti neizcīnīs

Šeit, manuprāt, ir vēl viena no svarīgākajām CHIEF kolēģu atziņām.

Bērni nevar balsot. Viņi nevar paši izvēlēties un finansēt savu veselības aprūpi, piedalīties budžeta sarunās vai organizēti aizstāvēt savas intereses. Tieši tādēļ bērnu veselība veselības sistēmas prioritāšu konkurencē var kļūt ievainojama.

Un tieši tādēļ bērnu slimnīcām un visai sabiedrībai ir īpaša atbildība šīs intereses pārstāvēt.

 

Prioritātes parāda mūsu izvēles

Priekšvēlēšanu laikā vārds “prioritāte” izskan īpaši bieži. Par prioritātēm kļūst drošība, ekonomika, demogrāfija, izglītība, nodokļi un veselības aprūpe. Visas šīs tēmas ir nozīmīgas.

Tāpēc būtiskais jautājums nav tikai par to, vai bērnus nosaucam par prioritāti, bet gan – kā šo prioritāti padarām redzamu valsts lēmumos un rezultātos.

Viens no risinājumiem būtu ieviest principu, ka būtiskos valsts lēmumos sistemātiski tiek vērtēta to ietekme uz bērnu veselību un labbūtību. Līdzīgi kā pieejā “Health in All Policies”, bērnu veselība būtu horizontāls visas valdības un katras ministrijas uzdevums – izglītībā, labklājībā, satiksmē, vidē, finansēs un citās politikas jomās.

Vienlaikus valdībai būtu jānosaka daži skaidri, izmērāmi bērnu veselības un labbūtības rezultāti, kuru sasniegšanu būtu kopīga atbildība un par progresu sabiedrībai regulāri jāatskaitās. Šādi rādītāji mums daļēji jau ir – piemēram, zīdaiņu un perinatālā mirstība, bērnu veselības paradumi, liekais svars, zobu veselība un citi –, taču tie bieži ir izkaisīti dažādos politikas dokumentos un neveido vienotu priekšstatu par to, ko kā valsts vēlamies sasniegt.

"Kopīgajam mērķim vajadzētu būt plašākam: radīt apstākļus, kuros katrs bērns Latvijā var pēc iespējas pilnīgāk realizēt savu potenciālu. Tas nav tikai veselības aprūpes jautājums. Tam nepieciešama laba veselība, kvalitatīva izglītība, fiziskās aktivitātes un sports, droša vide, ģimenes labklājība, sociālā aizsardzība un savlaicīgs atbalsts brīžos, kad tas nepieciešams."

 

Varbūt īstais bērnu prioritātes apliecinājums būtu vienkāršs princips: pirms pieņemam būtiskus lēmumus par Latvijas nākotni, pajautājam – ko šis lēmums nozīmēs bērniem?

Un pēc četriem gadiem vērtējam ne tikai to, cik daudz esam iztērējuši vai cik programmu esam izveidojuši, bet gan – vai Latvijas bērniem ir labākas iespējas augt veseliem un pilnvērtīgi realizēt savu potenciālu.